Sākumlapa / Personīgie / Pērkons
Nosaukums: Pērkons
Adrese: http://www.perkons.lv/
Technorati reitings: 0
Google toolbar pagerank: 0
-
Megakino «Akordeons: The Beginning»
- -0001-11-30 00:00
[20:41] Perkons: Nesaprotu, kā ko tādu kāds spēj skatīties [links]
[20:42] Shulcs: Tos trešņakus? A ko, pie pivča parēkt labi. Cita lieta, ka principā savu laiku upurēt īsti morāli gatavs nejustos
[20:42] Perkons: voot
[20:42] Perkons: es pat neesmu drošs, ka vispār uz ko tādu saņemtos
[20:43] Shulcs: Nē nu mēs kad to bespriģelu par bruņiniekiem teļikā skatījāmies, es bļaģ atrauties nevarēju, rēcu balsī
[20:43] Shulcs: Bet nu tīšām nea laikam
[20:44] Perkons: un vēl es aizdomājos, kurš, bļaķ, to vispār filmē
[20:44] Shulcs: Vot tas jau ir labāks jautājums
[20:44] Shulcs: Un par kādu naudu
[20:44] Perkons: un, emmm, scenāriju
[20:44] Shulcs: Un kā ko tādu vispār var atpelnīt
[20:45] Shulcs: Nu scenāriju pod durju bliezt - tas vēl saprotams
[20:45] Shulcs: Gan jau mēs ar pie pāris pivčiem uzmestu
[20:45] Perkons: nu tas gan
[20:45] Perkons: fakts, jā
[20:45] Perkons: un tad taisītu kastingu, muahaha
[20:46] Shulcs: :-)))) -
Bārddzine
- -0001-11-30 00:00
Pēc tam, kad biju nogalinājis astoņus nīstākos un korumpētākos cilvēkus trīs štatu rajonā, tai skaitā šerifa brāli, bet pats šerifs sarakstā bija nākamais, tad kopā ar Erkila Puaro dēlu, kura tēvs ņirdzīgi smīnēja no durvju puses, caur milzīgiem pilsētas vēdināšanas kanāliem, no noplūdinātas indīgas skābes apskāvieniem izglābām pusi viesnīcas stāva. Par nožēlu pārējie bija miruši saindējoties no tvaika vai skābes pārsteigti gulēja saēsti savās gultās. Šī skābes noplūde sākotnēji tika inkriminēta man, tomēr pārliecinošie argumenti un fakti veda šerifa durvju virzienā.
Pēc grūtās glābšanas operācijas, kā balvu sev pasniedzu vizīti pie friziera, kuru nebiju apmeklējis savus piecus gadus. Tur, vienā no augstajiem frizieru krēsliem, sēdēja šerifa māsa, kura mani atpazinusi neskopojās ar dzēlīgām replikām :" Es Tev uzdāvināšu miljons kreklus, bet tu nezināsi kurš no tiem būs tev pēdējais!" vai :"Šodien vēl nav tava kārta, bet es zināšu, kad tā pienāks!", to visu pavadot ar greizu smaidu un atņirgtiem zobiem.
Mani frizēt apņēmās padzīvojusi, maza auguma kundzīte. Tā kā nofrizēt vajadzēja ikurāt pāris milimetrus autaugušo pūku, viņa tvēra pēc bārdas naža. Pēc galvas virsas sakopšanas, bet sazin kāda vella pēc atstātajām bakenēm, kuras bija izšņikājusi ornomentā, viņa mani apķēra ap vidukli un sāka valsēt pa pagalmu, kurā atrādās frizētava, kas protams manī izraisīja neviltotu izbrīnu, kas balansēja uz pavisam neērta stāvokļa robežas. Lai vai kā, ne bez grūtībām atbrīvojies no frizieres, devos pie vadītājas sist galdā dūri, atrādīt savas izcakotās bakenes un atstāstīt pensionētās darbinieces izdarības, paralēli norādot, ka tās bakenes arī pats varu iznīcināt mājas apstākļos, tomēr šeit ir principiāla runa par servisu. Manu sūdzību pavadīja ņirdzīgi sēcošā šerifa māsa ar folija gabaliņiem matos.
Respektējot iebildumus, vadītāja pieaicināja pensionēto frizieri, kuru ieraugot vien mana seja savilkās skābā grimasē. Tad friziere ar dziedošiem putniņiem galvā ķēra pēc nu jau neasā naža un ar trulo skuvekli, plēšot ādu, vilka pār izrakstītajām bakenēm, bet uz maniem iebildumiem un mēģinājumiem atraut vecākās priekšstrādnieces roku ar visu nazi no saviem deniņiem, viņa iešņāpa taisni man galvā.
Ar domu, ka par šādu apkalpošanu es nemaksāšu, man acīs viss satumsa un saķēris galvu es noslīgu zemē, atstājot fonā ņirdzīgi šņācošu šerifa māsu ar balinātām šķipsnām. -
Мир увлечений
- -0001-11-30 00:00
Vakar, paralēli iegūtajai Umberto Eko grāmatai «Rozes vārds», manā valdījuma nonāca maišelis PSRS laika monētiņu. Sirds sažņaudzās, kad saskaitīju tā laika vidējā pilsoņa algu jubileju monētiņās.
1 рубль XX лет Победы над фашистской Германией (1965. gads)
1 рубль 50 лет Советской власти (1967. gads)
1 рубль 100 лет со дня рождения В.И.Ленина (1970. gads)
1 рубль 30 лет Победы (1975. gads)
3 рубля 70 лет Октябрьской революции (1987. gads — sudrabs, ja nekļūdos)
Šito bagātību pietaupīšu, pat būtu kruta savākt visas jubileju naudiņas, bet ko iesākt ar pārējo skanošo mantību?
-
Restorāns «Kannas», hotelis «Annas»
- -0001-11-30 00:00
Šis stāsts, ko jums stāstīšu, aizsākās šī gada marta beigās, kad saimnieciskās vienības krāšņā puse, dažādu iemeslu vadīta un saprāta balss bīdīta, atteicās no atkārtotas slaistīšanās pa Londonas ielām un nolēma izmest nelielu loku pa Vidzemes pakalniem un ielejām. Šis stāsts būs par patiesām jūtām un skaudro dzīvi, ar asām izjūtām un laimīgām beigām.
Nevelkot gumiju, pārlēksim uz kādu aprīļa ceturtdienu, kad, sakarā ar vietējas nozīmes svētkiem, somā iemetām zobu diegu un zeķes, globālās pozicionēšanas sistēmai iebarojām koordinātes: 57°11'30.43" N 25°02'52.79" E, un devāmies ceļā.
Nospraustajā punktā — Augšlīgatnes apvidū — ieradāmies visvisādu krauķu un čurkstu korāļu sveikti un Vienkoču parka gaidīti, kur mazā mājiņā sēdošā sārtvaidze kasierīte par diviem latiem no snīpja izsniedza dabas takas karti un palaida mūs ganīties parkā.
Neuzkavējoties bērnu rotaļlaukumā, devāmies pa maršrutā nospraustajām bultām, kas mūs ieveda kokā grebtu lukturu un miniatūru mājeļu (sākot no vienkāršiem namiņiem un beidzot ar Līgatnes papīrfabrikas «Beiwerk» maketiem) nosētā meža pudurī.
Attēlos: vienkārša mājiņa un Nurmižu muižas makets.
Laipojot starp kokā darinātām ērcēm un cirslīšiem, šausminoties par moku placi un aplūkojot vienkočus — koka laiveles, kas grieztas kokā — nonācām pie «Zemes mājās» — no smilšmāla maisiem un malkas pagalēm būvēta ekobūvniecības eksperimenta.
Attēlā: eksperiments
Ar to šī pastaiga būtu noslēgusies, ja vien sārtvaidze kasierīte nebūtu pajautājusi uz kurieni tālāk ved mūsu līkumotais brīvdienu ceļš. Uzzinājusi, ka principā tiek mestas acis uz Nītaures pusi, viņa vidzemnieces lietišķumā piedāvāja 30% atlaidi pusdienām «Nītaures dzirnavās». Saimnieciskā struktūrvienība šo piedāvājumu atzina par labu esam, un komandēja parādi Nītaures virzienā. -
Vējgrābsles
- -0001-11-30 00:00
Pavasarīgo saules staru un remdeno radiatoru sildītas, mostas pirmās mušas. Tad apreibušas no atmodas laimes, vēzējot nogulētos spārnus un tīrot no acīm miegu, streipuļo pa dzīvokli meklējot siltāko stūrīti — viena ar nosiekalotajām kājām lāčo pa loga stiklu, kas pēc šādas apiešanās arvien vairāk brēc pēc spodrināšanas, otra, nespējusi izturēt dulnumu, novēlusies uz muguras spārdās ar kājām un griežoties uz riņķi traki zumzina, pārkliedzot pārraidi televizorā.
Tad, pēc pāris dienu vērošanas un šī priekšnesuma klausīšanās, saņēmos, un paņēmis vējgrābsles saujā palaidu tās brīvē no vienpadsmitā stāva lodžijas, un apmierināts par padarīto atgāzos tur iznestajā krēslā, lai aizsmēķējis vizualizētu tās pāris laimīgās — brīvē palaistās mušas. Taču jo vairāk domāju, jo drūmākos toņos krāsojās šī aina.
Ja sākumā, tikušas vaļā no mana satvēriena, tās steidza ievilkt savās mazajās mušu plaušās brīvības saldo gaisu, tad jau nākamajā mirklī vējgrābsles nevis rotaļīgi lidinājās vienpadsmitā stāva augstumā, bet gan dzedrā vēja atdzesētas sastinga un kā mušas krīta lejā no galvu reibinošā augstuma.
Kurai, atsitoties pret koku zariem un iekrītot pērnajā zālē, izdevās aizmigušai izdzīvot, lai pienākot siltākam laikam mostos. Kura, triecoties pret asfaltēto ietvi, nositās beigta. -
Nedaudz par pieklājību
- -0001-11-30 00:00
Neskatoties uz to, cik netolerants un visādi citādi slikts esmu, tomēr uzskatu, ka bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.
Jau no bērna kājas, piemēram, esmu vienmēr laidis sievietes pa priekšu transportā, bet izkāpjot savai dāmai padevis roku. Tā šodien, laižot pa priekšu kārtējo omīšu un spindzeļu porciju, aizdomājos.
Lūk jaunībā, kad kādai sirdsdāmai pasniedzu roku izkāpjot, viņa mani nosauca par netipiski pieklājīgu un dzimušu nepareizajā gadsimtā. Labi, ka ar somiņu neiekrāva vai par impotentu nenosauca. Kopš tā laika man tāds kā rūgtumiņš sirdī, bet tomēr drosmīgi turpinu, jāsaka gan, ka citai dāmai, sniegt roku.
Tagad nedaudz par otro punktu — sieviešu laišanu pa priekšu, pieņemsim, transportā. Tas katru reizi ir ne tikai pašsaprotami pieklājīgs žests, bet vienlaicīgi arī pamatīgs blieziens nervu sistēmai. Jo — kad viņas visas, tādas sakrāsotas un štātīgas, vai nu jau sirmās šķipsnas piekrāsojušas un mollīgas, ieraušas transportā, tad pilnībā bloķē pilnīgi jebkādu darbību. Tad, nostājušās priekšā braukšanas kartiņas elektroniskajam lasītājam, pārkrāmē savas rokassomiņas saturu, no kura jebkurš normāls Makgaivers varētu uzķīlēt piecus Titānikus un vienu kosmosa kuģi Vostok, lai pienākot nākamajai pieturai palaistu pie eleketroniskās iekārtas nākamo, nebīšos šī vārda, daiļā dzimuma pārstāvi. Un es stāvu, un es gaidu, turot rokās jau pieturā no kabatas izvilkto braukšanas dokumentu. Un es noskatos uz to, kā jau piekto reizi, pie trešā karšu lasītāja, kāda kundze, pielietojot citu tehniku, vicina savu rokassomiņu.
Bet bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti. -
Red Horse Beer
- -0001-11-30 00:00
Kamēr aiz loga saules stari mēģina kausēt ziemas laikā sakrājušos balto draņķību, kas nupat jau ir noriebusies kā rūgta nāve, pieminēšu kādu zirgu — ļoti spēcīgu zirgu.
Manos manikīra nebojātajos nagos ir nonākusi skārdene no (šeit ir vieta dramatiskai bungu rīboņai) Filipīnām — bundžiņa «Red Horse Beer».
Cik noprotams no skopās informācijas, kas lasāma uz iepakojuma, un pat ar uguni nesameklējama pasaules plašājā tīmeklī, sarkanais zirgs, kas šādā tarā tiek pildīts no 1996. gada, man spers pa galvu ar 7 apgriezieniem. Ne velti mani par to brīdina ar uzrakstu «extra strong». Tīri salīdzināšanai: vakar patērētais Tērvetes sencītis griežas ar 4.5% lielu ātrumu.
Ko gan vēl varētu pastāstīt par San Miguel Brewery ražoto dzērienu?
Ielejot alu, pagaidām par to liecina tikai nosaukums, kausiņā, redzu, ka krāsa nav daudzsološa, bet putas pazūd acumirklī.
Garša — klasiska filipīniešu alus buķete, kas pastāsta, ka alu viņiem iemācījis parodēt Kārļa Kalns un viņam līdzīgie.
Kopumā nekas speciāls. Divi kausiņi no pieciem. Viens par to, ka tomēr alus, bet otrs, ka no Filipīnām.
-
Pēc desmit gadiem
- -0001-11-30 00:00
Es te pastaigāju pa LHF lapu un papētīju Latvijas hokeja nākotni — jaunos hokejistus. Pēc kādiem desmit gadiem varētu būt šāds sastāvs:
Vārtusargi: Mūrnieks Artis; Cimdiņš Reinis (viņiem vēl jāpārprofilējas, bet laiks ir)
Pirmais piecinieks: Bullītis Mārtiņš; Dubults Kalvis; Ņekļudovs Romāns; Podrezs Emīls; Kaktabulis Linards
Policists: Ķieģelis Jēkabs
Uz maiņu: -
Vella pulveris
- -0001-11-30 00:00
Ir ierastas darba dienas novakare. Saule lēnām slēpjas aiz pilsētas mūriem, iemērcot ielas krēslā un ļaujot laternu gaismām uzsākt savu dežūru.
Ar nelielām atpūtām pieturās, pa bruģēto sliežu ceļu šaujas vientuļš tramvajs-kalpotājs, kas, pildot viņam uzticēto misiju, izkaisa pa mājām pēdējos strādniekus.
Trešajā rindā, durvju pusē, pie loga, apkrāvusies ar trīs paprāviem, melniem, plastmasas masiem un vienu, spieķī iekārtu, drēbes kuli, sēž padzīvojusi večiņa. Seju vago dzīves atstātie grāvji, bet apaļās ačteles stiklaini veras logā.
Nedaudzie līdzbraucēji sēž drošā attālumā no večiņas un ik brīdi uzmet tai ātru skatienu, kad nočab maisi vai spieķis, ar iekārto drēbes paunu, atsitas pret grīdu, izsitot no takts tramvaja sliežu klaudzienus.
Nakamajās pieturās iekāpušie, izliekoties nemanām večiņu vai demonstratīvi apejot to, kā tādu sapuvušu ābolu labi iekoptā angļu mauriņā, pievienojas pārējiem pasažieriem.
Līdz kādā pieturā iekāpj labi ģērbies vīrietis ar tumši brūnu portfeli un sarkanu šalli, kas bezbēdīgi apmesta ap kaklu nokarājas pār plecu. Viņš apsēžas blakus večiņai, kuras sirmos matus sedz rakstains lakats, bet raksti saglabājušies nevainojami nolasāmi, un, iespiedis seju večiņas adītās jakas segtajā plecā, izpilda dziļu ieelpu.
Tas neatstāj vienaldzīgus nogurušos pasažierus un tie velta abiem līdzbraucējiem nedalītus acu skatienus.
Pēc mirkļa večiņa pagriežas pret vīrieti, kurš nu jau stalti sēž un ar apmierinātu smaidu uz lūpām skatās nekurienē, atver maisu, un izņēmusi kartona kārbu sniedz to apskurbušajam vīrietim.
«Vaļas pulveris Шайтан,» omulīgi smaidot saka večiņa. -
Divdesmit trešais
- -0001-11-30 00:00
Šorīt, atverot acis, sajutos vairāk vīrietis, nekā citus rītus, un, paskatījies pa logu, sveicu draiskās sniegpārslas, kas balerīnu grācijā virpuļoja aiz stikla.
Apvilcis vīrišķīgus šortus izgāju uz lodžijas un paskatījos uz hantelēm, bet tad atkal pievērsos logam. Tā vairākas reizes mainījis skatienu no hantelēm, nu tādām pasmagām — vīrišķīgām, uz logu, iegāju atpakaļ viesistabā un noregulēju televizoru uz sporta ziņām.
Fonā skanot sporta apskatam, bet prātā kavējoties pie hantelēm uz lodžijas, iegāju virtuvē, kur paskatījos uz kausiņu dzintarkrāsas dzēriena, un vīrišķīgi, vienā rāvienā, izdzēru puslitru atdzesētas piparmētru tējas bez cukura.
Platiem soļiem mēroju ceļu uz sanmezglu, kur pēc ūdens kūres, ar vīrišķīgu mieru, nopētīju pāris dienas nekopto bārdu. Pārmaiņus skatoties uz bārdas dzenamo iekārtu un spogulī redzamajiem rugājiem, apģērbos.
Vēl nenonācis trolejbusa pieturā, es pieņēmu vīrišķīgu lēmumu — šodien, par godu zīmīgajam datumam, nebraukt ar 17. , bet gan darba gaitās doties izmantojot 23. trolejbusu. Turējis sev doto goda vārdu, izkāpu Čaka ielas pieturā, no kuras vīrišķīgā gaitā mēroju ceļu līdz Brīvības ielai, nepievēršot uzmanību ēku kristāla rotām — lāstekām.
Šobrīd, dzerot kafiju, lai publicētu šo rakstu, ar vīrišķu šarmu cenšos valdzināt klaviatūru. Un līdz ko man tas būs izdevies, es atļaušos nelielu vaļību un nospiedīšu «Enter». -
No A uz B caur C
- -0001-11-30 00:00
Šorīt, atstājot dzīvokli, lai apmeklētu CSDD, kāpņu būrītī apmainījāmies sveicieniem ar kaimiņieni. Viņa ir precēta un viņai ir divi bērni, no kuriem otrais ir pavisam mazs. Toties viņa ir simpātiska sieviete.
Man tuvākajā Purvciema trolejbusa pieturā transportu gaidīja trīs meitenes un ūsains onkulis. Vienai meitenei mugurā bija melns mētelītis un gari melni svārki, bet pārējās mīņājās puskažociņos. Toties visas trīs bija smukas.
Trolejbusā pamanīju vēl citas smukas meitenes. Viņas kāpa iekšā un ārā, iekšā un ārā. Tik daudz, ka ne saskaitīt. Toties trolejbuss gandrīz noskrēja no ceļa, tieši virsū gājēju ietvei. Gandrīz.
Kad gāju uz tramvaju šķita, ka pasaule nospiež bremzes pedāli, cilvēki sakustās tikai tad, kad uz viņiem paskatās, bet vilciens, kas lēnām, inerces vadīts, slīd uz priekšu, gaida neizbēgamo apstāšanos. Tas iesvieda mani karuselī kurā man sareiba galva un gandrīz paģību iepretī lielajam kinoteātrim. Toties no Zelta Zivtiņas tuneļa savās darba gaitās izleca mundrs čigāns, kas atgrieza mani realitātē. Gandrīz.
Tramvajā smuku meiteņu nebija. Vien tantiņa tantiņas gados, kas, nosēdusies man pie kreisā sāna, izmantojot pensionētu mobīlo telefonu, uzturēja aktīvu komunikāciju ar rūtiņu blociņā pierakstītu personu.
Kaut kur ap Friča Brīvzemnieka ielu, noraugoties uz to, kā divas kuplas kukažas stīvejās ārā pa vienām durvīm, mēmi nokliedzos :"Блядъ!", jo atcerējos, ka pasi atstāju mājās. Toties tantiņa tantiņas gados bija beigusi savu komunikāciju.
Saņēmis ierasto dzīves spērienu biju gatavs noskatīties uz CSDD darbinieka slaidi izstiepto vidējo pirkstu un otru roku, kas rāda pareizo virzienu uz tramvaja pieturu. Lai vai kā, nenotika nekas no tā. Trīs smukas meitenes bija pretīmnākošas, bet pārītis citas divas smukas — rindā stāvošas. Toties aromāts tajā iestādē ir uz mata kā slimnīcas ēdnīcā, kas rada sajūtu — ēst gribas, bet apmeklēt nē.
Atpkaļceļš bija garlaicīgs, ar pāris smukām meitenēm un tantiņām tantiņu gados, bez romiem un lēniem vilcieniem. Kā jau teicu — garlaicīgs. Gandrīz.
Tāds lūk stāsts ar negaidītiem pavērsieniem par laupīto iespēju Narvesenā norēķināties ar maksājumu karti, un pirmo reizi redzēto "telšu pilsētiņu". -
336 mēneši
- -0001-11-30 00:00
-
Privatmāja 201002021312
- -0001-11-30 00:00
-
Bez interneta
- -0001-11-30 00:00
[18:44] Shulcs: Pizģec, makaroņņiki uz visu galvu jebanuļisj
[18:44] Shulcs: New rules to be introduced by government decree will require people who upload videos onto the Internet to obtain authorization from the Communications Ministry similar to that required by television broadcasters
[18:45] Perkons: tas tak ir psc
[18:45] Shulcs: Maigi teikts, odnako
[18:45] Perkons: tas, bļaķ, ja es gribu ielikt lolkaķi, tad eju uz ministriju
[18:45] Shulcs: Jāgaida, kad Valži ko līdzīgu liks priekšā, viņiem tak tās lietiņas patīk
[18:45] Perkons: riktīgi
[18:46] Perkons: es gaidu, kad vispār izslēgs internetus
[18:47] Shulcs: Nu tas būtu risinājums, anyway. Izslēgt internetus, I mean
[18:47] Shulcs: Visiem probzas atkristu, i AKKĀm i antiteroristiem, i DP
[18:47] Shulcs: Iestātos miers uz visas planētas
[18:48] Perkons: un pilnīgs informācijas vakumms
[18:48] Shulcs: Nu pirktu laikrakstu Diena, huļe
[18:48] Perkons: nepirktu - viņi ir korumpēti un arī internetos raksta
[18:48] Perkons: uz sienām varētu blogot
[18:49] Perkons: un tvītot
[18:49] Shulcs: Aha, varētu veselu kvartālu kaut kādā Stopiņu pagastā šitam atvēlēt
[18:49] Shulcs: Vietējais blogspots
[18:49] Perkons: :))
[18:49] Perkons: Vides reklāmas - Onkulim jauns podkāsts. Artūrs tevi ielūz uz Mūkusalas ielu
[18:50] Perkons: Podkāsts pie Raiņa pieminekļa
[18:54] Shulcs: Pie Bastejkalna notiks 30 sekunžu video seanss "suns - metaļors"
[18:54] Shulcs: Komentārus viesu grāmatā
[18:54] Perkons: komentārus ar krītu uz asfalta
[18:54] Shulcs: Arī variants, pareizi -
Mazbudžeta lielkino
- -0001-11-30 00:00
Te nu beidzot tas ir.
Samontēts un principā pabeigts. Kases grāvējs «Avatars» paliek zaļš aiz skaudības.
Kemerons grauž nagus un mēģina sadabūt vēl lielāku budžetu.
Jūsu uzmanībai sensācija «Псковская область». -
Atdod desu
- -0001-11-30 00:00
Kuram gan nav nācies savā mūžā kaut reizi kaut ko nodot? Vai tās būtu asins analīzes, vai tukšās pudeles, vai vienalga kas. Un tāpat, katru reizi, kaut kas tiek saņemts pretī. Vai tas būtu dūriens pirkstā, vai santīms ķešā, vai sitiens pa purnu. Lai vai kā, un cik tas būtu mazsvarīgi, es šodien devos nodot čekus par saņemtajiem pakalpojumus, lai pretī dabūtu procentus no iztērētās summas.
Tātad izgāju no kantora, kas atrodas uz Tallinas un Cēsu ielas stūra, un devos Valdemāra ielas virzienā, kur atrodas vārdā nenosauktā iestāde. Ārā viegli mīnusi, birst retas sniegpārslas, zem kājām, virs ledus kārtas, sniega un smilšu kokteilis. Īsāk sakot, gāju nodot čekus.
Pusstundas ilgā gājiena beigās atkal atrados pie sava kantora ar par pāris čekiem vieglāku maku, un neskanīgu balstiņu kori, kas manā galvā radīja nedzirdamu koncertu, un vilkos pa Brīvības ielu prom no centra.
Neliela atkāpe.
Pirms neilga laika meistarīgi pazaudēju vienīgo pastkastītes atslēgu, un atlauzis, un demontējis slēdzeni apņēmos to nomainīt. Lūk. Balstiņu dziedātās dziesmas lika man šodien nevis kāpt transportā, lai vizinātos mājās, bet gan apmeklēt tuvāko atslēdznieku kantori.
Tā solis pa solītim un tika sasniegts pirmais no man zināmajiem šāda veida iestādījumiem uz Brīvības ielas.
Visi atslēdznieki pēc skata ir vienādi. Nu gandrīz visi. Lielākā daļa no tiem mūžīgi ir aizņemti pie savas virpas, un ar nodurtu skatienu caur brillēm lūr uz kādu detaļu, kuru slīpē vēl no skolas beigšanas. Viņi mūžīgi ir nevaļīgi, un brīdī, kad tāds atslēdznieks tevi uzlūko, tu saproti, ka esi iztraucējis svarīgākās atslēdziņas izgatavošanu, kas varētu atvērt sazin kādu Pandoras lādi. Tā arī šis centīgais darbinieks, tikai atslēdzniekam raksturīgā manierē, smalki pajokoja un nosūtīja mani taisnā ceļā uz krāmu tirgu. Lai tur es meklēju tādus štruntus, kā pastkastītes slēdzenes.
Saņēmis vadošos norādījumus kātoju tālāk pa Brīvības ielu, prom no centra, jo neskanīgo balstiņu koris apgalvoja, ka tur, nemaz tik tālu, ir vēl viens atslēgu veikals.
Vienā dienā divi tik dažādi atslēdznieki. Pirmais — tipiskais atslēdznieks. Otrs — uz tirdzniecību tendēts cilvēks, kas mēģina palīdzēt apmeklētājam. Un, kas netipiski, saprot manu vēlmi un pat piedāvā divus variantus. Laikam caurkritis atslēdznieks, jo uz krāmu tirgu mani nesūtīja.
Puslīdz ticis skaidrībā ar pastkastītes problēmu, atkal ieklausījos neskanīgo balstiņu dziedāšanā. -
Tas
- -0001-11-30 00:00
Es kādu vakaru, kad meitas nebija mājās, es viņu lieliski izmēģināju, es viņu no visām pusēm, un šā un tā, un man likās, kad es ieveļos gultā, tad tas tā kā drusciņ ieņem manu to te augumu, to veidolu — ir tā, ka drusciņ piekļaujas, bet ne sevišķi, jo man mīksti nepatīk. Man patīk tā: viņš nedrīkst būt ne ciets, ne mīksts. Un viņš, manuprāt, bija vēl labāks, nekā es biju iedomājusies. Tad es sapratu, ka tas ir mans sapņu..., kuru man noteikti vajag...
Viņš bija sarullēts un tāds maziņš, tāds saplacis, bet tad, kad viņš ieņēma savu formu — tas bija apmēram divu stundu laikā tikai — mani pārsteidza, kā var būt tāds — ne tik ļoti biezs, viņš nav tik ļoti augsts, vai ne, bet kā tāds — tāds — tāds — es nezinu kā lai pasaka — tāds — ne mīksts, ne ciets.
Pirmais vakars bija ļoti, ļoti īpašs. Es, es visu vakaru nevarēju sagaidīt, kad es, es beidzot būšu gultā un kad es varēšu to tā pa īstam izbaudīt. Un šo vārdu «izbaudīt» es tiešām saku ar vislielāko tādu prieku , jo, jo tā bija tiešām izbaudīšana. Es negribu teikt, ka arī tagad tā nav, taču es esmu tik ļoti pie šīs ērtības pieradusi, ka man, es vairs nevaru neko citu iedomāties. Man tas liekas kaut kas, kaut kas ļoti, ļoti labs. No rīta, es, es biju izgulējusies. Man likās, ka pasaule ir tik skaista un es esmu tik viegla, un es biju ļoti, ļoti jauki atpūtusies. Tas, tas ir pats labākais ko var gaidīt viens nabaga cilvēks. Tas ir visjaukākais.
Atpūta. Miegs tāds tā kā, tā kā Dieva ausī.
Un tad dēls — dēls, jauks cilvēks viņš ir, sportists. Viņš saka :" Man ar laikam tāds derētu!". Nu ja! Nu ja! Un arī pēc pāris nedēļām viņam jau — jau arī bija mājās tāds. Jo viņš teica, ka :" Tik lielisks ... tik labi guļu. Es sen neesmu tik labi gulējis!". Un pēc tam — pēc tam nolēmām, ka mazmeitiņai, vienīgajai, nav vairs.
Un tad es nopirku mazmeitiņai. Arī. Nu, lai viņai arī kaut kas labs, taču — vai ne? Nu kāpēc, lai nebūtu mazmeitiņai piemērots? Viņš nav mīksts, vai ne? Mazmeitiņa uz tāda mīksta nemaz nevar tā gulēt. Viņš nav arī ciets.
Es vispār brīnījos — patiesi es biju, kā saka, viņu jau lietojusi — es brīnījos: tāds labs... un tik normāli un tik sakarīgs ... Un es domāju: "Wow, redz kā man bija veicies!".
Tas atbilst cilvēka vajadzībām un cilvēka iespējām.
Cilvēkam taču ir miegs un atpūta ir svarīgākais. Un pēc tam jau nāk viss — visas pārējās darbības. Vai ne?
Es esmu sevi nodrošinājusi. Par to pat nevar būt divu domu! Ja jau es nebūtu apmierināta, tad taču nebūtu ieteikusi nedz saviem draugiem, ne bērniem un ne mazbērniņam. Es esmu pārbaudījusi to pati uz sevis, un šobrīd es vispār labāku nezinu. Tas ir ļoti labs... ļoti labs... .
Un saldam miegam nekas labāks nevar būt! -
Tuborg Julebryg
- -0001-11-30 00:00
Regulāri, kā ikmēneša elektrības rēķins, es reizi gadā, pirms Ziemassvētkiem, tieku pie Tuborg Julebryg vērienīgiem alus krājumiem. Parasti tās ir divas 33 cl buņdžiņas atdzesēta alus dzēriena.
Par šī bairīša dzimšanas gadu uzskata 1981. gadu, un šeit nav nepieciešama augstākā matemātika, lai saprastu, ka priekš alus šis nav nekāds vecums. Lai vai kā, izskatās, ka dāņi ar šo alus ir trāpījuši desmitniekā, jo, pat neskatoties uz to, ka tiek tirgots vien sešas nedēļas gadā, tas spējis izpelnīties tādu popularitāti, kas to padara par ceturto pirktāko alus Dānijā.
Interesanti, ka dzēriens nopelnījis savdabīgus viena vakara svētkus «J-day», kuru svinēšana sākas pirmajā novembra piektdienā pulksten 8:59 vakarā, kad lielākajā daļā krogu, bāru un kafjenīcu sāk tirgot šo Ziemassvētku gardumu. Pats salikums «J-day» cēlies no dāņu vārda Juleøl, kas nozīmē Ziemassvētku alus. Tātad — Ziemassvētku alus diena!
Bet nupat man no rakstīšanas sāk kaltēt rīkli, un uzskatu, ka pienācis laiks atraut vaļā zilo trauku, lai tiktu pie garduma.
Man bieži ir jautājuši :" Vai tiešām tam alus, par kuru rakstīji, galīgi nav putu?". Labi, jautāts ir vienreiz, taču atbilde ir: "Nē, putas ir.". Viss atkarīgs no tā, kā lej. Šoreiz ielēju ar biezu putu slāni, kas pagaisa minūtes laikā.
Par pašu galveno — garšu.
Tā nu ir sanācis, ka dāņi patiešām garšīgu ninni brūvē uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, bet visu pārējo laiku viņiem ir Carlsbergs. Šis tumša dzintara krāsas dzēriens, manuprāt, ir viņu veiksmīgākais mēģinājums pagatavot alus.
Kas vēl? Dzēriens pagatavots no ūdens un piedevām, smaržo pēc karameles, garšo labi, bet galvu reibina ar 5.6% lielu ātrumu.
Īsumā tas arī viss.
Skål! -
Vasermana dēls
- -0001-11-30 00:00
Šorīt, tikko pamodies, ievilku sev blakus ķepļepu. Fakts pats par sevi ierasts, un tāpat nekā neparasta nebija tajā, ka atvēru internetus un pārlaidu acis ziņām un citām ikdienišķām muļķībām, tai skaitā Vasermana dēla ikdienas pierakstiem. Viņa kārtējais memorands, ja tā to var nosaukt, lika man riebumā aizvērt ļapsi, apģērbt ģērbu un doties transporta virzienā.
Vēl nepagāja minūte pieturā, kad sāku izjust pastiprinātas jūtas pret apkārtējiem. Gan to aunu, kurš tiešām izskatījās pēc auna, tikai ar mapīti padusē. Gan tiem trīs krieviņiem, kas no skolas sola nonākuši pieturā nebija zaudējuši savas manieres un turpināja ālēties. Gan to meiteni, kas smieklīgi skrēja uz pieturu (meitenes vispār smieklīgi skrien), un kurai kājās bija stulbi zābaki. Nu patiešām stulbi, nevis tādi nekādi. Tomēr pa galvu man , nevis meitenei, kas smieklīgi skrēja, vandījās Vasermana dēls ar savu dzīves bagāžu un jaku ar tūkstots kabatiņām, kurās ir visas pasaules gudrības un mācības.
Jau trolejbusā, man priekšā esošajos krēslos, apsēdās krieviņi, kuriem zinību kalna smiltis vai no kabātām bira, bet atsitoties pret grīdu kļuva par saulespuķu sēklām, kas pa vienai vien apbēra ēnu pār viņu galvām. Kontrolieres ēnu, kas pieprasīja uzrādīt braukšanas karti, kas, ak, nebija vienam no jautrās trijotnes. Bet audzēknis, kā viņam mācīts, turējās savaldīgi un bez ierunām nesamaksāja sodu, un bez liekām, patiešām liekām, rupjībām pameta transportu sev vēlamajā pieturā.
Jā, tieši tobrīd iekāpa divas blondas, cik vien krāsotas brunetes var būt blondas, tautietes, un viena no viņām nosēdās man blakus, lai uzsāktu auglīgu sarunu par kādu "esīti", "kolonādi" un dzīvokļa biedriem, kuri vakarnakt esot saplēsušies līdz asarām un klaigām. Tas viss nebūtu nekas, ja šīs godātās jaunkundzes nelietotu блядь un нахуй biežāk kā es. Bet tas, protams, похуй, jo galvā tas Vasermana dēls ērtā krēslā visgudrs sēž un stāsta par pasaules kārtību, zinot visu par visiem vislabāk. -
F1 - Ferrāra un Grande Fine
- -0001-11-30 00:00
Pilsētai ar nosaukumu Ferrāra (Ferrara) nav nekāda sakara ar Ferrari un F1. Lai gan dzelžainā loģika vedina uz to, ka slavenajam Ferrari muzejam vajadzētu atrasties tepat līdzās, tas atrodoties pavisam citā pilsētā – Modenā. Tie, kuri lido caur Milānu, var kompensēt savas slāpes pēc Ferrari šīs firmas lidostas veikaliņā, kur var nopirkt visu ar attiecīgo logo -, sākot atslēgu piekariņiem un beidzot ar apģērbiem un dažāda mēroga mazām, sarkanām mašīnītēm, un – par nežēlīgām cenām.
Ferrārai ir 1300 g. sena vēsture, kura aizsākās jau Bizantijas laikā, kad šeit bija ievērojams militārais centrs/nocietinājums. Pilsēta piedzīvoja uzplaukumu renesanses laikā kā mākslas un kultūras centrs. Ferrāras universitāti ir absolvējušas tādas slavenības kā Koperniks un Paracelss. Par uzplaukumu ir atbildīga d’Estes dzimta, kura šeit valdīja no 13.-16. gs. Dižciltīgās ģimenes aizgādībā darbojās tādi dižgari kā Leonardo da Vinči, Rafaels, Ticiāns un Petrarka, bet tas mākslu mīlošajiem d’Estiem netraucēja ne nogalināt neuzticīgas sievas, ne turēt apcietinajumā uz mantojumu konkurējošus brāļus. Pēc tam Ferrāra pārgāja pāvesta īpašumā, jo, ak vai, d’Estu dzimtā nebija vīriešu kārtas mantinieka. (Nu vai nav stulbi tā vietā, lai nodotu valdīšanu kādas saprātīgas sievietes rokās, vienkārši atteikties no senču īpašuma?! Šādos pardomu brižos manī pamostas cīnītāja par sieviešu tiesībam.)
Bēdīgi slavena bija arī liktenīgā sieviete Lukrēcija Bordža (Lucrezia Borgia) , kura gala beigās bija spiesta ieprecēties Ferrārā. Viņa savulaik esot pamanījusies palikt stāvoklī pat, atrodoties klosterī, kā prece tika izprecināta (ne velti „prece” un „precēt” skan tik līdzīgi) veselas trīs reizes, vīri pēc vajadzības nogalināti, mīļāko bija vēl vairāk, bet mira viņa turpat Ferrārā, 8. dzemdībās. Nebēdnīgi slavens bija arī viņas tēvs – Romas pāvests, kuram bija vairākas mīļākās. (Pims kāda laika pa TV, starp citu, rādīja mākslas filmu par Bordžu dzimtu.).
Ferāras centrā atrodas ar ūdeni apjozta viduslaiku pils Castello Estense . Paceļamie tilti, un viss kā pienākas. Bijām ieradušās nelaikā – apmēram pusstundu pirms pils slēgšanas-, līdz ar to daudz kas palika neapskatīts. Tā, piemēram, cietums, kurā reiz izmitināti 2 iemīlējušies jaunieši: kārtējā d’Estes, marķīza Niccolo III 20 - gadīgā sieva pēc 7 gadu laulības (ātri sarēķinām, ka viņa tika izprecināta 13 g.vecumā) bija atļāvusies iemīlēties savā padēlā, kuram tolaik bija 19, un abi nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē zaudēja galvas.
Pils iekšpagalmā var arī nepaspēt nofotografēt īpatnēja izskata garu lielgabalu ar kroņveida „muti”, jo uz ši vēsturiskā objekta kā zvirbuļi pēkšņi var sasēsties itāliešu skolēni.
Samērā nelielā attālumā viena no otras paveras dažādas skatu pērles. Turpat aiz stūra ir arī Florences katedrāles miniatūra – Ferrāras katedrāle -, kuru pilnībā nevar nofotogrāfēt, jo iela ir pārāk šaura, lai atkāptos talāk, bet zūms nav paredzēts, lai darbotos pretējā virzienā un pagrūstu attēlu tālāk. (Nez vai tāds maz ir izdomāts?)
Nu kas gan tā ir par pilsētas apskati, ja neatpūtina kājas kādā netūristu kafejnīcā? Tieši Ferrārā pirmo reizi nobaudīju itāļu virtuli, kuru vietējie sauc par ‘zeppole’. Nosaukums ir atbilstošs pašam gardumam, jo es ‘zapala’ uz ‘zeppole’. Tā kā izvēlētā kafejnīciņa bija neliela, piedāvājumā bija tikai dažas sviestmaizes, kūciņas, bet no virtuļiem vīdēja tikai viens, bet svaigs veids, ar pasakaini gardu pildījumu, ko es sev esmu noformulējusi kā „olu krēmu”. Šo virtuļa veidu manīju arī citu Itālijas pilsētu kafejnīcās. Viņi, acīmredzot, neaizraujas ar eksperimentiem, un neliek virtuļos, piemēram, rabarberus, kāpostus vai sēnes.
Neliela, lokalizēta atkāpe. Manis pēc arī „Mārtiņa beķerejas” virtuļnīcā Čaka ielā 54 varētu būt tikai virtuļi ar vārīto krēmu. Par „pirmo virtuļu restorānu” „Donu Donuli” Brīvības ielā 89 jāsaka, ka viņu centieni sacensties ar Itālijas virtuli ir ai, cik neveiksmīgi. Var jau būt, ka viņi tiecas uz Aizokeānijas policistu un manjaku (Deksters) virtuļiem, kuri, kā no drošiem avotiem zināms, ir ļoti krāsaini, dažādi un nenormāli saldi. (Tas par virtuļiem, nevis par policistiem un manjakiem.) Atkāpes beigas.Ferrārā sabijām tikai dažas stundas, bet, atgriežoties stacijā, pie slēgtā tūrisma informācijas biroja (TIB) ārsienas pamanījām Ferrāras karti ar vairākiem neapskatītiem objektiem. Lai dzīvo slēgtie TIB!
Viva TIB, Viva Italia!
Grande Fine, tā teikt.
Italjāno - non turismo.
BOLOŅA - MĒRCE, EKO UN UNIVERSITĀTE
BOLOGNA FINALE
TUTTO BENE, MAFIJA UN LIETUSSARGI
FLORENCE, DANTE - NO ŠŪPUĻA ...
RRRRaksta autors: Lēdija
