Nosaukums: KAMBARIS
Adrese: http://www.kambaris.lv/
Technorati reitings: 0
Google toolbar pagerank: 3
Šādu dzērienu esot dzēruši vīri, kad būvēja slaveno dzelzceļa līniju BAM vai Baikāla-Amūras maģistrāli. Etiķete uz pudeles liecina, ka šķidrumā ir 95% sporta. Nākamais solis droši vien ir sūkāt sausā spirta tabletes. Par pudeli paldies kuldīdzniekiem.

Šī ir harpūna zivju šaušanai zem ūdens – tiem, kuri, līdzīgi kā es, ir tik tālu no visa veida zvejniecības un makšķerēšanas, ka ar grūtībām atšķir pīcku no spininga. Tehniski ideja vienkārša – neliels gaisa pumpītis, ar kuru, gluži kā velosipēda kamerā, rada caurulē spiedienu, kas, savukārt, izgrūž saitē piesieto harpūnu un – “žļerkt”, zivij vēderā.
Beigts!
Kokrētajam rīkam ir pielāgots īpašs bundulis, uz kura tika uztīts garāks striķis. Lai var tālāk aizšaut.
Harpūna kā džedaju zobens stāvēja uz skapja un es nedrīkstēju to aiztikt. “Gaisā to šaut nedrīkst”, es tiku brīdināts, “Tikai ūdenī. Gaisā var uzsprāgt”. Jādomā, ka tas tika pateikts ļoti iespaidīgi, jo bērnībā man ne reizi neienāca prātā nospiest gaili, kaut arī laiku pa laikam es paklusām nocēlu harpūnu no skapjaugšas, lai noglāstītu spožo, zaļgano metālu un ar pirkstu pataustītu harpūnas galu – vai ir vēl ass? Interesanti, ka savā iztēlē es nekad nemedīju zivis. Zvērus un cilvēkus gan.
Konkrēti ar šo rīku ir šauts vienu reizi, nošauts nav neviens un savu mūžu tas pavada krājot putekļus.
Kādā jaukā vasaras pirmsJāņu dienā kopā ar bērniem devos apskatīt Pāles pagasta centru. Manu uzmanību pievērsa vecā pienotava, kuru no ārpuses pamestu un aizslēgtu biju jau pētījis iepriekšējos gadus. Nu ļaužu rokas darījušas savu un tajā varu iekļūt pa durvīm, kuras noliktas guļus šķērsām savai dzimtajai ailai.
Nesen tiku dzirdējis Džerija Šterna, šī portāla drauga, stāstījumu par urbantrip un tādu piedzīvojumu meklētāju kodeksu. Nu jūtos kā digeris un ar fotoaparātu rokā laipoju starp flīžu, mēģeņu lauskām un veidlapām. Interesanti, ka citus “apmeklētājus” pirms manis nav interesējis nekas, ko nevar konvertēt alkoholā (lasi metāls). Tā muzeja cienīgi neskartas stāv mēģenes, pierakstu žurnāli, piena pudeles, to gumijas aizbāžņi. Dažas no pudelēm atgādina bērnību, kad aiz tādās aiz folijas vāciņa gozējās krējums.
Starp dažādiem brīnumiem pavīd jauno kapitālisma laiku pēdas – elektro apsildāms boileris un dažas ūdens iekārtas, kas nepārprotami liecina, ka pienotava pieredzējusi arī otro brīvības elpu ārpus padomju žoga. Diemžēl tai nav bijis dots ilgi elpot brīvības gaisu. Skumji. Ar Ulmaņlaika mantojumu un dvašu izvilkt visus padomju laikus un nu piedzīvot bojāeju.
Par pienotavu daudz zinātu stāstīt mans sievastēvs, kas šeit audzis, skolā gājis, bet nu jau viņā saulē. Atceros, tiku pētījis vecos uzrakstus uz tās ārsienas. Tāpat pamata apmalē tiku redzējis iebetonētu bānīša sliedi.
Šo es atradu kuldīdznieku vasarnīcā. Paverot stiklotās virtuves durvis, nāsīs iesitās smarža, kāda raksturīga tikai vecām pirms 30 un vairāk gadiem būvētām vasarnīcām. Ziemas aukstuma, mitruma izkostas un pavasara saules izdedzinātas vasarnīcas smarža.
Lūk, un tur arī tā bija – turpat vai pilna cigoriņu kafijas paciņa. Šim pulverim ar kafiju nav nekāda sakara, ja neskaita mazliet kakao. Tomēr vārds “kafija” tur ir ielikts speciāli, lai mazie puikas un meitenes varētu cienīgi dzert cigoriņu kafiju kopā ar mammām, jo īsto taču dzert neviens neļāva. Turklāt, kā gan citādi lai to sauc? Cigoriņu tēja? Ozolzīļu uzlējums?
Kafija ražota Tukumā, iepakojums ražots Tukumā, zīles un labība arī vākta Tukumā. Labi, par tiem pēdējiem es piedomāju klāt.
Dabā cigoriņš (Cichorium intybus) izskatās šādi
Labi, ziņas par to, ka šīs avīzes redaktors tika atlaists nav pārbaudītas. Taču ļoti iespējams ka 1984.gadā tas tieši tā varēja notikt. Šādi nodrukāt avīzi, kas kioskā tiek pārdota salocītā veidā un rada “maldinošu” iespaidu par notikumiem Kremlī ir nepiedodama kļūda un uzskatāma par sociālistiskās sabiedrības ideoloģiskā noskaņojuma graušanu. Par to ne tikai atlaist no darba. Par to cietumā būtu jāliek!!!
Par saglabāto avīzes eksemplāru paldies kuldīdzniekiem!
Lodāmurs. Bez jokiem. Tieši šis ir lodāmurs, nevis visi tie pārējie ar sīkām pīckiņām āmura vietā, kas sevi dēvē šajā lepnajā vārdā. Tikai ar šo var salodēt skārdu, piepalīdzot sērskābei un alvai.
Sveiki Visiem!
Es vācu un restaurēju datoru dzelžus. Restaurēju tos muzejam.
Muzejā jau vairāk par simt datoru un daudz kas saistīts ar datoriem un to vēsture.
Labprāt pieņemtu dāvinājuma vecus datoru dzelžus kas ražoti Krievija un citur pagājuša gadsimta līdz 1990 g.:
Magic, Ассисеуте 128, Ленинград, Поиск, Квант-БК, Правец, Пълдин 601, Орион-128, Специалист, Агат, Spectrum un citus.
Vecas spēļu konsolijas un katridžus tiem.
Krievu kalkulatorus, mehāniskas kalkulatorus (tipa „Feliks”)
Principa visu kas saistīts ar datoriem un datoru vēsture.
Muzejs atrodas Siguldā un pieejams apskatei, interneta- http://pchistory.ru

Bija kaut kāds laiks, kad šis šķita vienkārši nnnnnenormāli asprātīgs dizains. Tolaik vēl zemeslodes neripinājās visās iespējamās ziņu pārraidēs un skaņu plate bija kaut kāds neiedomājams datu nesējs diskotēkā. Plates turēja skapī, bet diskotēkās “drāza” lenšu kopijas. Taču, tas nenozīmē, ka Cēsu kultūras nama diskotēka “Kolibri” spēlēja uz platēm. Šī nozīmīte ir viena no pirmajām reklāmām, kurā tika tā viegli piemelots. Apmēram 1984.gads
Plosīt skaņuplates varēja atļauties tikai Roberta Gobziņa uz Rīgu atvilinātais dīdžejs WestBam.
Lieki piebilst ka šitādu rīku PSRS teritorijā varēja ieraudzīt tikai labi ja centrālkomitejas sekretāra vārtu sarga rīcībā. Lai gan, arī tas ir apšaubāmi, jo kāpēc lai 1952.gadā viens labticīgs padomju pilsonis izvēlētos nīstās Vācijas izstrādājumu.
Tomēr, lai arī kā mūsu senči jutās, nav noliedzams, ka vācieši mācēja ražot lieliskus rīkus. Šis ir ideālā darba kārtībā un pat nopērkams.
Labi, atzīstos. Vienkārši reklamēju vietu, kur var nopirkt lietotus velosipēdus.
www.piektaisritenis.lv
XX gadsimts, sešdesmitie gadi. Fāters pīpē Prīmu, mamma pīpē Беломорканал, vectēvs pīpē Север. Man ir kādi astoņi deviņi gadi, es nepīpēju, bet itin labi orientējos ij cigarešu, ij paparausu (vecmāmiņas žargonā) markās un, ja mājās pēkšņi patrāpās eksotika – ķīniešu, kubiešu vai, teiksim, kādā Dņepropetrovskā ražotas cigaretes – ar milzīgu ziņkārību aplūkoju un aptaustu paciņas. Bet, lai arī visi apkārt pīpē visu, ko var pīpēt, nekad neesmu redzējis cigaretes Latvija – kārbiņu nesen nopirku kādā antikvariātā: samulsināja ar traki nacionālistiskajām krāsām un noformējumu. Noprotams, ka tie ir sešdesmitie gadi, naudas reforma jau pagātnē (cena – 30 kap., nevis 3 rbļ), septiņdesmito cigarešu cenas (Kosmoss un Rīga – 70 un laikam 60 kap.) – vēl nākotnē. Iespējams, cigaretes Latvija ir kaut kāds eksporta variants – kārbiņā ir lapiņa ar uzrakstu Торгмортранс. Морской флот СССР, bet centieni noskaidrot, kurš un kāpēc padomju Latvijā ražoja tik klaji nacionālistiskas cigaretes, bija neveiksmīgi. Tak tomēr LPSR Rīgas tabakas fabrika ražoja nevis cigaretes Latvijas PSR, bet vienkārši Latvija.
Nevis uz “poļiem”, bet uz “poļiem”, ar nelatvisko “o”. Poligrāfiķu klubā savu savdabīgo karjeru kā dīdžejs aizsāka Ainārs Mielavs. Tieši no tās skatuves viņš pirmo reizi “noīdēja” tādas dziesmas kā “Mīlestība nedalāma…” un “Paliks bumbiņas no gumijas…”, vai kā tur īsti bija. Meitenes tur palika slapjas, bet puikas gāja zīmēties dejojot “breiku”.
Nēsāt “poļu” nozīmīti bija ārkārtīgi kruti. Par tiem, kas to darīja, bija zināms – viņi iet uz “turieni”.
Šo “rīku” iesūtīja kāds Kambara rakstītājs cerot sarīkot kārtējo konkursu “par kuru nekas nav” un pajautāt , as ktas ir? Taču es “atkodu” uzreiz un nolēmu uzrakstīt.
Kādā vasarā šāds rīks parādījās uz skapja mūsu vasarnīcā, glītā kastē ar fotogrāfiju virsū. Kāds rīks…? Mašīna. Virtuves kombains, turpat vai ne robots. Kartupeļu mizojamā mobile. Kā galvenā kartupeļu mizotāja mūsmājās, vecmāmiņa ķērās pie rīka pirmā. Es nepacietīgi snaikstījos apkārt, nespēdams novaldīt pirkstus, lai neiebāztu tos mašīnas atverē.
Ideja vienkārša – sametam kartupeļus, ielejam nedaudz ūdens un griežam aiz roktura. Tvertnes iekšpuse ir noklāta ar kaut ko līdzīgu smilšpapīram, tāpēc kartupeļiem vajadzēja kļūt baltiem. Taču omītei pietika ar vienu reizi, lai viņa tam mēslam virsū vairs neskatītos.
- Šitas nekam neder, viņa pukojās, paskat, cik daudz labuma aiziet postā.
Taisnība jau bija. Tas rīks daudzmaz derēja tikai jaunajiem kartupeļiem, kurus tāpat var ēst ar visu mizu. Citādi, lai dabūtu kartupeli tīru un tas manai vecmāmiņai bija principa jautājums, nācās griezt tik ilgi, kamēr pus kartupelis sagāja putrā. Daudz labāk viņa tika galā ar parastu mazo nazīti, ar kura galu var izrubināt “acis” un citus nelabumus.
Tomēr es vēl laiku pa laikam nocēlu mizotāju no skapja, lai paniekotos. Ne jau lai īpaši mizotu… Lai kaut kā attaisnotu virtuves tehnikas attīstību.
Nav ne jausmas kādā veida manā Kambara mapē datorā nonākusi šī bilde. Ja autors pamana, lai piesakās. To ķēmu es atminos, tāds stāvēja skapī arī mūsmājās. Daiļrades ražojums, ja nemaldos.
Baiba piebilst:
- Hokeja dieviņš atgādina kādreiz ultrapopulārās padomju multenes “Šaibu, šaibu” varoņus! Man traki patika, kaut gan par Dinamo tolaik nezināju pilnīgi neko, jo tā kāda čehu trenera vadībā mīcījās kaut kur pa PSRS 2 līgu (kā vēlāk lasīju), bet Baldera/Tihonova laiks vēl nebija pienācis. Tik sen tas bija! Piebilde: kad bija tas Balderis un Tihonovs, tad gan pie TV sēdēju no spēles pirmās minūtes līdz pēdējai. Tikai tāda vārda kā fans vēl nebija. Kas bija? Līdzjutēji. Valodnieku stūrīšos izraisījās diskusijas: vai līdzjutēji ir slimi? Vai pareizi teikt “palikt priekšā kāju ar nūju”? Zigmunds Skujiņš ierosināja vairākus jaunvārdus: karsējs un paklupināt, pie kam to klupināšanu esot lietojis jau Vecais Stenders.
Bet nu vēl par koka hokejistu, kas šausmīgi atgādina minētās multenes varoņus. Multenē sacentās divas komandas: Meteors un Vimpelis. Kuri bija tie labie, kuri tie sliktie, es vairs neatceros, taču vienas komandas hokejisti bija ļoti agresīvi: kāvās un klupināja tos otrus uz nebēdu!
Vēl kas interesanti: filmiņā pārtraukumos uzstājās karsējmeitenes uz slidām!!! Tiesa, bez pušķiem. Un toreiz tādas karsējmeitenes neviens te nezināja. Arī PSRS augstākās līgas spēlēs, kur vēlāk spēlēja Dinamo, tādas nebija. Nez, kā tādas gadījās filmiņā?
Varbūt filmiņu var sameklēt kaut kur internetā? Vispār, bija laikam pat trīs sērijas. Un viena par boksu: “Meteors ringā”
Un, lūk arī multene “Метеор. Матч-реванш 1часть”
Nevarēdams sagaidīt, kad kāds paziņa, kā solījis, uzrakstīs par šo rotaļlietu savu stāstu, nolēmu atstāstīt to pats. Viņš vēstīja, ka, gulēdams slimnīcā, esot iepazinies ar kādu puiku, kas sirdzis tajā pašā palātā un, citiem par skaudību, vienmēr spēlējies ar šo labirintu. Kad puika izveseļojies un jau saģērbies, lai dotos mājās, viņš esot pasniedzis rotaļlietu manam paziņam, sakot: “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga”. Laimīgais slimnieks nu varējis vadīt dienas slimnīcas palagos un bezgalīgi ripināt metāla lodīti, līdz kamēr izveseļojies arī pats. Kad pienācis laiks izrakstīties no slimnīcas, viņš to pasniedzis atkal nākamajam sirdzējam, kas gluži vai acis izskatījis lūrot uz kāroto rotaļlietu. “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga!”
Šis konkrēti nav minētais eksemplārs. Bet būtu interesanti uzzināt augšminētā labirinta likteni slimnīcā.
Koferu birciņas, – nē, nu pareizais nosaukums, droši vien, ir kāds cits. Nezinu kā to pareizi jādēvē. Šķiet, ka nupat jau birciņām otrā elpa pienākusi, jo pēc kādām gan jel pazīmēm varētu atšķirt tās Statoilā iegūtās “Good Year” koferu straumes visās lidostās, kurp vien dodas latviešu tūrists… Manas birciņas pēdējo reizi tika izmantotas tajā nelaimīgajā vasarā, kad vecāki man piesprieda pionieru nometni “ Albatross”. Un es savos knapi 8 gados pat pioniere vēl nemaz nebiju. Bet nu vismaz krievu valodu iemācījos…
Padomju bērna košļenes, … ak, atvainojiet, – dzēšgumijas. Kaut kas no debešķīgās smaržas ir nojaušams vēl šobrīd. Zaļā gumija vēl glabā manu piena zobu pēdas. Bija vēl viena – tāda cilindriska, arī zaļa, bet mīkstāka un ar baltu joslu pa vidu, bet tā tika noēsta pavisam…
1. maijs. Starptautiskā darbaļaužu solidaritātes diena. Svētku sajūta. Demonstrācija krastmalā. Ļaužu tūkstoši. Sarkani transparenti. Bērni ar baloniem. Vietējā partijas verhuška tribīnē… Tās ir pirmās lietas, kas nāk atmiņā, atceroties šo dienu pirms vairāk nekā 20 gadiem. Diemžēl tagad no tā visa palicis tikai sarkans datums kalendārā un mistiska brīvdiena (kas, protams, priecē)…
Attēlā redzams autentisks un ekskluzīvs 1.maija demonstrācijas aksesuārs – Sociālistiskās sacensības uzvarētāja krūšu apsējs. Ar šo mans tēvs soļoja starp demonstrācijas pirmrindniekiem kādā 1981. vai 82. gadā. Pats tās reizes parādi skatījos TV un perfekti atceros viņu ejam trieciennieku grupas pirmajā rindā. Biju lepns…
“Spīdola” – šis vārds kādreiz tika atkārtots tik bieži, velkot skaņām līdzi ar pildspalvu vai zīmuli pa aparāta burtiem, ka tam zuda jēga. Bet tam jau tāpat nebija nozīmes – īstā jēga bija Harija Misiņa mierinošajā balsī, stāstot man Vakara Pasaciņu. Jāteic, ka mani vecāki nebija militāras disciplīnas piekritēji – īpaši jau vasarā – un savu pasaciņu es bieži vien klausījos ārpus gultas. Saules krāsas “Spīdolu” es atmiņās redzu noguldītu uz muguras zaļā zālē, blakus man.
Un ieskatieties “Spīdolas” sejā – vai gan kāds mūsdienu izstrādājums var lepoties ar īstu seju?!
Varat ticēt, varat neticēt, bet tas ir VIŅŠ! Pioniera kaklauts! Īsts, sarkans, mazliet novalkāts un… pieredzējis šīs organizācijas sabrukumu.
Pirms šī konkrētā atribūta, protams, paspēju novalkāt virkni citus. Taču šis ir pēdējais, un nešaubīgi piedzīvojis to rītu, kad ”atmodas” vadīts jaunietis pieņēma stratēģisko lēmumu kaklauta vietā uz skolu uzvilkt šlipsīti. Jā, bija tāds pāris mēnešu periods ap 1988.gadu, kad notika skolotāju formāla cīņa ar šauro šlipsīšu un tautisko prievīšu valkātājiem. Bet mums bija sava “Перестройка” un sarkanie kaklauti pazuda kā sniegs pavasarī…
Runā, ka ceturtdien Saeimā iesniegs petīciju par tiesisku valsti. Arī es vienu tādu atradu savā
atvilktnē. Pirmo īsto aicinājumu iemest balsošanas kastē savu “petīciju” par īstu valsti ar visnotaļ īstu juridisku spēku.
Aicināti tika visi un man bija dots tas īpašais prieks un pienākums aizpildīt savus 10 cm biezu kaudzīti ar šīm lapiņām, kārtīgi un godīgi pārrakstot vārdus un uzvārdus, un adreses no gariem iedzīvotāju sarakstiem.
Tā arī viens kļūdains (vai par nepietiekami glītu atzīts) aicinājums bija pie manis aizķēries.