Nosaukums: Renča pierakstu blociņš
Adrese: http://renchix.blogspot.com/
Technorati reitings: 0
Google toolbar pagerank: 0
Izlasīju interesantu domu, ka viens no kritērijiem, kad orientēšanos var uzskatīt par sarežģītu, ir tāds, ka apvidus ļauj skriet tādā ātrumā, kad kartes lasīšana kļūst apgrūtinoša jeb matemātiski tas būtu, ka kļūdu rašanās palielinās ja skriešanas ātrums > kartes lasīšanas (uztveršanas) ātrums.Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka, jo ātrāk skrien, jo grūtāk kļūst orientēties, kas būtībā tā arī ir
Kaut kad jau tiku rakstījis, ka skriet lietus vai pat vētras laikā ir jo īpaši forši. Pie vēl viena šāda lietainā treniņa tiku arī aizvadītajā nedēļas nogalē.Brīvdienās bija paredzēts braukt uz laukiem Kurzemē. Biju izlēmis, ka varētu braukt jau piektdienas vakarā uzreiz pēc darba. Pāris dienas pirms braukšanas atcerējos, ka šajā nedēļas nogalē Liepājā ir Baltic Beach Party, kas nozīmētu, ka
Šodien biju ieplānojis vakarā paskriet pa stadionu. Līdzīgi, kā šoziem vienā treniņā manēžā, arī tagad sanāca būt stadionā tieši tajā brīdī, kad uz zālāja norisinājās futbola spēle. Kādu brīdi vēl apdomāju, vai būtu labi, ka es tur sāktu riņķot, jo tribīnēs bija novākusies arī kāda čupiņa skatītāju, tomēr, tā kā šodien bija laicīgi jātiek mājās, tad sapratu, ka nav ko daudz domāt un jāskrien vien
Vakar piedalījos savā trešajā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" (iepriekšējās reizes - 2009 un 2008) un patiesībā par spīti tam, ka finišēju otrais, lai arī distances lielāko daļu biju vadībā, kopumā esmu tīri apmierināts ar paveikto.Rīta cēliens gan vakar sanāca tāds diezgan stresains, jo vispirms jau pamodos minūtes 40 vēlāk kā biju ieplānojis, un, kad jau biju sataisījies doties no mājas
Kopš pašiem saviem orientēšanās sporta pirmsākumiem tālajā 1995.gadā esmu centies saglabāt visas orientēšanās kartes no sacensībām, kurās esmu startējis (patiesībā no gandrīz visām sacensībām esmu saglabājis arī numurus). Kolekcijā gan iztrūkst pāris kartes, kas ir kaut kur tikušas aizmirstas, tikušas pārāk sabojātas mača laikā, vai vienkārši kaut kur nozudušas jau pēc tam mājās.Glabāt vecās
Vispirms jau vērts pieminēt, ka vakar nopirku savam POLAR pulsometram jostai jaunu bateriju. Josta neizmantota karājās mājās kopš pagājušā gada janvāra beigām, un treniņos pulsu mēdzu šad un tad paskaitīt vienkārši ar roku, taču pirms pāris dienām nolēmu, ka varētu atkal pamēģināt paskriet ar jostu. Vakarā treniņā gan pirmajās minūtēs šķita, ka bateriju esmu pircis velti, jo pulkstenis uzstājīgi
Šī gada Kāpu nobeidzu 9.vietā, un jāsaka, ka, lai arī precīzāka orientēšanās visu trīs dienu garumā man pat pie lielas veiksmes būtu atnesusi vietu uzreiz aiz trijnieka, tomēr iegūtais rezultāts ir apmēram tāds, kādu biju gaidījis pirms braucu uz Alūksni.Ne tik labās lietas šajā Kāpā bija: Maksimāls fizisko spēju trūkums - visas trīs dienas spēka pietika vien aptuveni pirmajiem pieciem sešiem
Pirmdien galu galā tomēr bija diena, kad atsāku skriešanu pēc nedēļu ilgās atturēšanās no skriešanas, lai sadakterētu savu celi. Astoņu dienu pauze pirmajā treniņā lika sevi manīt visai jūtami. Celis uzvedās gluži labi - pa līdzenu varēja skriet bez problēmām, nelīdzens pamats gan sagādāja zināmas sāpošas sajūtas, taču pārējās locītavas lika manīt, ka ar tām kādu laiku nekas nav darīts, un tā nu
Jukolā iegūtā ceļa trauma ieviesa zināmus pavērsienus manā ierastajā dienas ritmā. Pirmās dienas īsti labi pat nevarēju paiet, jo kāja locīties negribēja, kur nu tad vēl domāt par skriešanu. Biju izlēmis, ka kāju ārstēšanas nolūkos, centīšos atturēties no skriešanas vismaz nedēļu, un tālāk tad jau manīs kā būs.Nedēļa jau nav nekāds lielais laika sprīdis, bet kādam, kurš vismaz pāris gadus
Šogad Jukola izvērtās krietni vien citādāka nekā biju spējis to iedomāties. Pirmā nepabeigtā distance, pirmā vizināšanās ātrās palīdzības auto, bet par visu pēc kārtas. Uz Jukolu devos vien sestdienas pēcpusdienā pēc darba plkst. 17:10 ar lidmašīnu uz Helsinkiem. Izlidošana gan nedaudz iekavējās, jo Airbaltic apkalpe no sākuma nevarēja saprast, vai sieviete ar zīdaini ir jāskaita kā viens vai
Tiem, kas šodien Jukolu nevēros klātienē, noteikti būtu vērts kaut uz brīdi ielūkoties lielāko orientēšanās stafešu sacensību norisē, izmantojot internetu: Sieviešu Venlas stafeti interneta TV var vērot šajā saitē, sākot no 13:55 pēc Latvijas laika - http://areena.yle.fi/player/index.php?stream=1021&language=fi Vīriešu Jukolas stafeti interneta TV var vērot šajā saitē, sākot no 22:50 pēc Latvijas
Vakar dienas beigās aizrautīgi sekoju Nordic Orienteering tour 2010 (Ziemeļu orientēšanās tūre 2010) pirmajam posmam, kas reizē bija arī Pasaules kausa 4.posms. Šī tūre, kas norisinās pirmo gadu, ir mēģinājums pienest orientēšanos daudz tuvāk skatītājiem - vakar bija iespējams sekot līdzi sacensībām gan skatoties dzīvo TV bildi (distancē bija, šķiet, septiņas kameras), gan sekojot online
Jūnijs lielajā orientēšanās sporta pasaulē ir īpašs ar to, ka tieši jūnijā ik gadu Somijā tiek organizētas pasaulē lielākās orientēšanās stafešu sacensības Jukola. Šogad Jukola norisināsies apmēram 60 km no Helsinkiem, un tajā startēs nedaudz vairāk kā 1 500 vīriešu un 1 100 sieviešu komandas, kas kopā pulcēs vairāk kā 15 000 dalībnieku, bet rīkotāji prognozē, ka kopā ar skatītājiem,
Bulgārijā iegūtā trauma atturēja mani no skriešanas četras dienas, un, lai arī pirmdien treniņus pamazām atsāku, tomēr tā atsākšana bija visai grūta. Jau no senseniem laikiem pat pēc divu dienu pauzes, nākamajā treniņā man ir bijis pagrūti skriet. Taču nu pilnīga pauze no treniņiem bija veselas četras dienas, un arī čempionātā jau, skrienot, pavadītais laiks bija krietni mazāks, kā ierasts
Šodien bija pirmā reize pēdējo četru dienu laikā, kad atkal skrēju. Vakar vakarā, atlidojot no Bulgārijas, devos mājās un tad taisnā ceļā pie fizioterapeita, pie kura pavadīju vairāk kā stundu, lai tiktu skaidrībā, kas beidzamajās čempionāta dienās bija noticis ar manu kāju, un kopīgi centāmies ko darīt lietas labā, lai no problēmas tiktu vaļā. Čempionāta laikā ļāvos atpūsties no interneta un
Nu jau otro dienu kā esam Bulgārijā. Pēc aizraujošā ceļa piektdienas naktī pa Bulgārijas bezceļiem ap pulksten 3iem naktī ieradāmies Primorsko Club kempingā, kur tikām pie savām mājinām, kuras bulgāri nez kāpēc dēvē par villām, lai gan neskaitot 3 gultas un mazu dušas telpu, nekā vairāk tajā kempinga mājiņā nav. Bet vismaz latvieši dzīvo vienuviet, jo arī mūsu fanubuss ar visiem faniem dzīvo
Kā biju iecerējis, vakar no paša rīta devos uz Rīgu, lai pavērotu Rīgas maratonu, kas gan nospiedošā satelītskrējiena (5km) dalībnieku vairākuma dēļ drīzāk būtu dēvējams par "Rīgas piecīti".Pašu starta brīdi gan neredzēju, taču, kā dzirdēju, tad pusmaratona un maratona dalībnieki patiesi startēja nevis 9;25, kā bija plānots, bet gan apmēram 10 minūtes vēlāk. Cik noprotu viņi bija startā turēti
Šodien internetā pamanīju informāciju, ka šogad Valmieras maratons notiks 19.septembrī. Biju nedaudz pārsteigts par to, jo pērn, kad skrēju pusmaratonu, tas notika septembra pēdējā nedēļas nogalē, un nez kāpēc man šķita, ka tajā pat laikā skrējiens Valmierā ir ieplānots arī šogad, un biju jau sācis rēķināt, ka tas atkal sanāks nedēļu pirms Latvijas čempionāta orientēšanās maratonā. Bet līdz ar 19
Svētdien esmu ieplānojis aiziet palūkot no malas Rīgas maratonu. Galvenokārt jau tālab, lai paskatītos, kā skries man zināmie. Pusmaratona sarakstā var atrast gan Edgaru Bertuku, gan Jāni Krūmiņu, bet bez viņiem startēs arī vēl vesela jūra orientieristu.Taču papildus tam, lai atbalstītu sev zināmos dalībniekus gribu arī redzēt šī gada maratona organizāciju. Visvairāk mani interesē tas, kas notiks
Aizvadītajā nedēļas nogalē, kamēr liela daļa orientieristu startēja Rīgas čempionātā un Latvijas Universiādē, es devos uz Somiju, lai iepazītos ar šī gada Jukolas apvidu. Tā kā pavisam netālu no Jukolas sacensību centra norisinājās divu dienu sacensības Uudenmaan Rastipäivät 2010, tad patiesībā nometne, ja šo divu dienu izbraucienu tā var nosaukt, izvērtās par piedalīšanos sacensībās.Sestdien no